Maršruts "Apkārt Engurei"- izejot vai izbraucot ar velosipēdu šo maršrutu, varēsiet izzināt Engures vēsturi, skaistākās vietas un iepazīt tās ļaudis.
Maršruts ir aptuveni 14km garš apļveida maršruts, kurš pieveicams 3 – 4 stundu laikā. Līdz ar to starta un finiša vietu var noteikt pats gājējs. Maršruts dabā ir marķēts ar krāsu un uzlīmju palīdzību, mežā ar krāsas marķējumu balts dzeltens balts, ciematos ar uzlīmju palīdzību. Maršruts daļēji veicams arī ar velosipēdu.
Dailas Rotbahas sarakstītajā grāmatā "Latvijas svētvietas" par šo vietu raksta - "Šoreiz ir grūti norādīt svētvietas objektu konkrētas koordinātas tai plašajā Engures ezera mežu apkaimē, ko mēs apstaigājām. Šoreiz svētvieta ap Engures ezeru norāda uz lielu kultakmeņu izvietojuma sistēmu, un skatīt to visā pilnībā mēs varētu tikai tad, ka no sūnu un zemes virskārtas būtu attīrīti visi sakrālie akmeņi un mežs būtu izkopts tā, ka akmeņu sistēma būtu pārskatāma.
Atšķirībā no citām Latvijas svētvietām šie sakrālie akmeņi izcēlās ar savu lielumu, šeit nevar apgalvot, ka svētvietas centru iezīmētu kāds prāvs akmens. Katrs apskatītais kultakmens bija tik varens un iespaidīgs, ka liecināja par īpašu kultakmeņu sistēmu. Varu minēt arī to, ka daudzi lielie kultakmeņi ir piramidālas formas. Vēl šajā vietā koncentrējas arī plati galdveida svētakmeņi ar lielu, gludu virsmu. Engures svētvieta uz visu Latvijas svētvietu fona ir tāda kā virsotne, piramīdas galotne-enerģētiskais sakopojums. Ģeogrāfiski tas varētu būt punkts, kur satek svētvietu sistēmas raksturojošās līnijas. Tātad mūsu Māras baznīcas nav veidotas tikai pēc vietējo zemes āderu krustpunktu sistēmas. Tām vēl ir virs sistēma, kas atspoguļo visu svētvietu tīklu."
Arī šodien visi akmeņi nav tik viegli atrodami, jo teritorija ir mitra un aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Taču ir izdevies atrast vienu no piramīdas akmeņiem, kuru ieraudzīsiet, ja sekosiet no apauguma attīrītajai taciņai.
Rietumos no Rīgas jūras līča, starp Mērsragu un Enguri, atrodas Engures ezers, kas ar 1-3 km platu zemes joslu ir atdalīts no jūras. Pirms aptuveni 6500 gadiem ezera vietā pletās Litorīnas jūra, kas šeit veidoja seklu līci. Tās krasta līnija atradās apmēram 8-10 km no patreizējā Rīgas līča krasta. Jūras straumju nesto smilšu uzkrāšanās zemūdens sēkļos un Litorīnas jūras līmeņa pazemināšanās pamazām noveda pie tā, ka atklātais līcis aizvien vairāk zaudēja saistību ar jūru un pārvērtās sālsūdens lagūnā. Jūras līmenim krītoties vēl vairāk, lagūna pārvērtās saldūdens ezerā, kuram dienvidu galā bija dabiska notece uz jūru. Lībiešu un prūšu valodā Engure nozīmē "zušu ezers".
Agrāk vietējie ezeru sauca arī par Dzintarezeru, jo sauszemes strēlē, kas atdala ezeru no Rīgas jūras līča, bija atrodams dzintars. Hercogu laikos Engurē bijusi pat speciāla dzintara virpotava.
Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 - 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini.
"Latvijas Mediju" izdotajā izdevumā "10 Simtgades ceļi" pierakstīts arī šāds atmiņu stāsts - "Veci vīri stāstījuši, ka vēl līdz 20. gs. sākumam pāri Engures ezeram vilkti plosti no Dzedrupes gar Lielās salas rietumu galu un kanālu līdz Mērsraga ostai. Pēc kanāla izrakšanas, ezera līmenim krītoties, vietējos iedzīvotājus pārņēmis dzintara ieguves drudzis. Tukuma apriņķa valde izsludinājusi bijušā ezera dibena gabalu izsoli dzintara gribētājiem, bet Engures mācītājs žēlojies par baznīcēnu skaita sarukšanu, jo daudzi svētdienās devuši priekšroku dzintara meklēšanai. Ezers pat iesaukts par Dzintara ezeru.
No 1842. līdz 1852. gadam tirgotāji saules akmeni iepirkuši par apmēram 4000 rubļu. Tomēr ziņas par lielajām dzintara bagātībām izrādījušās pārspīlētas, taču tikuši ievākti arī "čoriņi" - jūras gliemeņu atstātie vāciņi (kalcija avots, ko pievieno mājputnu barībai).
Vēl no 1920. līdz 1930. gadam Mērsraga sešgadīgajā skolā skolotājs Miesnieks (gleznotāja Kārļa Miesnieka brālis) mācījis bērniem dzintara apstrādi."
Arī dzejnieks un prozaiķis Imants Ziedonis savās grāmatās "Dzintara pasakas" un "Visādas pasakas" iemūžinājis atmiņu stāstu par Engures ezeru un Dzintarlaukiem. " Trešajā nedēļā gājām pa laukiem netālu no Engures ezera. Kurmja rakumā laiku pa laikam paspīdēja mazi dzintara gabaliņi ričurača kauliņa lielumā. Es prasīju kurmim: "Tu tos man dod? " "Ko tad? Tos? Nē!", viņš smējās, "tie tāpat nejauši gadījušies. Tie jau nav nekādi dzintari, tādi maziņi. Te vispār ir daudz tādu mazu dzintariņu, pastaigā pa kartupeļu vagām vai rudenī pa rudzu zelmeni". Es pastaigāju pa kartupeļu vagām un tiešām salasīju pilnu kabatu dzintareļu. Es redzēju, kā puikas staigā aiz arkla, kad tēvs ar. Kā strazdi aiz arkla lasa sliekas , tā viņi lasīja dzintariņus."
Arī šodien Dzintarlauki ir privātīpašums un bez īpašnieku atļaujas to lasīšana ir aizliegta!
Engures Saieta namā apskatāma piemiņas ekspozīcija Engures jūrskolai un pagasta vēsturei. Te darbojas arī izstāžu zāle, kur skatāmas dažādas vietējo mākslinieku izstādes. Līdzās namam labiekārtots parks.
Pludmalē ir izvietoti soliņi, ģērbtuves, laipas un velosipēdu novietnes. Ģimenes ar bērniem it īpaši iepriecinās rotaļlaukumi, kas mazajiem apmeklētājiem dos iespēju iejusties jūrnieka lomā, piemēram, griežot kuģa stūri. Aktīvās atpūtas un sporta cienītāju rīcībā ir zona ar diviem volejbola laukumiem.
Ēka celta aptuveni 1902.gadā, kā robežsardzes kordons. Savā laikā kalpojusi arī kā slimnīca, šobrīd ģimenes ārsta prakses vieta.
Foto rāmji, kuros vari iemūžināt sevi Engurei raksturīgākajā ainavā.
Bāka ir režģots tornis ar sarkanu un baltu dēļu apšuvumu, uzbūvēta 1954. gadā. Bākas augstums ir 19 metri, uguns augstums 26 metri, bet redzamība 15 jūras jūdzes. Zibšņu uguns ir 2 balti zibšņi, kas iedegas ik pēc 6 sekundēm.
Engures pilskalns jeb Marijas Kalns tiek uzskatīts par pilskalnu, lai gan kultūrslānis un nocietinājumu pazīmes tam nav fiksētas. Tas atrodas Rīgas jūras līča krastā pie Vecupes. Ārēji kalns neatstāj pilskalna iespaidu, drīzāk atgādina paaugstinātu kāpu. Visdrīzāk smilšu paugurs radies Kurzemes hercoga Jēkaba (1642-1682) valdīšanas laikā, kad Vecupē tika padziļināta osta.
Radi pats vai iegādājies kādu no Engurē radītajiem, stilīgajiem apģērbiem no Burātāju kolekcijas - cepures, T-krekli šalles. Pieejama SUP dēļu noma.
Zušuciema parku veido vairākas skulptūras, instalācijas un objekti, kas attēlo zušu ceļu no jūras līdz murdam. Te izveidota iespaidīga zvejnieka skulptūra, murds, laivas un arī citi objekti. Trīs laukakmeņos, kas atvesti no Slampes puses iepazīstamas visas Latvijas zivju sugas. Turpat izveidota arī akmeņu upe, kur oļus un akmeņus no sava dārza nesa jebkurš interesents.
200 gadus vecā koka guļbūve ar manteļskursteni vidū atrodas pašā Engures ciema centrā. Māja ir nozīmīgs un ļoti rets vēl saglabājies Latvijas koka arhitektūras piemineklis ar augstu autentiskuma pakāpi. Kopā ar Engures koka baznīcu tā veido unikālu koka arhitektūras ansambli Kurzemes piekrastes ciemu ainavā. 1899. gadā šeit tika iekārtota skola. Pirmajā stāvā tika ierīkota klase un skolotāja dzīvoklis, savukārt otrajā stāvā internāts, kurš sastāvēja no divām istabām. Skola šeit pastāvēja 3 gadus. Pašreiz ēka pieder Engures evaņģēliski luteriskajai baznīcai.
Ozols. 1936.gadā stādījuši mazpulcēni, par godu pirmajam Latvijas valsts prezidentam K.Ulmanim. Tas stādīts prezidenta vizītes laikā Engurē, kad tas devies Kurzemes apceļošanas tūrē.
Engures osta ir zvejas un jahtu osta uz kuru izbūvēta promenāde ar stāvlaukumu. Līdzās labiekārtota pludmale laiskām saules peldēm, kā arī aktīvai atpūtai.
Viena no retajām koka baznīcām Kurzemē, kura nav nopostīta vai pārbūvēta par mūra baznīcu. Tās pirmsākumi meklējami jau 1567.gadā. Baznīcā ievērības cienīgi ir altāris, kancele (1835) un ērģeles, kuras 1853.- 1854.gadā uzbūvējis no Vācijas ieceļojušais ērģeļmeistars Kārlis Bitners.
Tukuma muzeja ciemu ekspedīcijas materiālos par šiem akmeņiem Engurē pierakstīts, ka vietējo vidū tie saukti arī par ""Velna akmeņiem".
Teika vēsta - "Senos laikos velns nesis akmeņus uz elli, bet, nodziedot gailim, viņš paklupis un akmeņi izbiruši uz visām pusēm. Tā radusies akmeņainā jūrmala Engurē. Ļaudis tos saukuši par velna akmeņiem jeb velna klēpjiem". Taču zinātnieki to skaidro kā Litorīnas jūras nogulumus. Litorīnas jūra bija sāļūdens jūras baseins Baltijas jūras ieplakā pirms aptuveni 7500-4500 gadiem, kad jūras transgresijas dēļ atjaunojās Ancilus ezera savienojums ar Atlantijas okeānu un caur tagadējo Kategatu tajā ieplūda sāļāks ūdens. Litorīnas jūra pastāvēja atlantiskajā un subboreālajā klimatiskajos periodos un tās pastāvēšanas laika sākumā bija silts un mitrs klimats, bet beigās silts un samērā sauss klimats.
No Litorīnas jūras vēlāk izveidojās Baltijas jūra. Jūras nosaukums veidojies no tur mītošā gliemeža Littorina littorea.
Litorīnas jūras nogulumi Latvijas teritorijā ir konstatēti šaurā joslā gandrīz gar visu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti. Nogulumu biezums ir mainīgs, un svārstās no 3-5 līdz 10 metriem, reti sasniedzot 20 metrus. Litorīnas jūras nogulumi ir veidojušies dažādos faciālajos apstākļos, tāpēc to sastāvs ir diezgan mainīgs:
Piekrastes fācija ir sastāv pārsvarā no vidēji graudainām smiltīm ar dažādu grants un oļu piejaukumu, retāk no grants-oļu materiāla ar laukakmeņiem. Šie nogulumi visbiežāk sastopami abrāziju kāpļu pakājē vai arī krasta vaļņos. Atsevišķos gadījumos krasta vaļņi sastāv no laukakmeņiem. Reizēm piekrastes nogulumos ir atrasti dzintara gabali (Liepājas, Ķesterciema, Jūrmalas apkārtnē), kā arī koku stumbri (pie Bernātiem).
Vides vēstīs par Jūras krastu raksta un dabā arī novērojams, ka Jūras krasta joslā gadu no gada diendienā norisinās dabiski ģeoloģiskie procesi. Vietumis jūra noskalo pamat krastu un tuvojas sauszemei, citviet krasts faktiski nemainās, bet citur tas pieaug, jo jūrai taču kaut kur jāizvieto noskalotie smilšu kalni. Tiem, kas dzīvo pie jūras, jārēķinās ar jūras krasta noskalošanos jeb eroziju vētru laikā, zemāko teritoriju applūšanu, kā arī pludmales un priekškāpu smilšu pārpūšanu iekšzemē. Viena no erozijas apdraudētākajām piekrastes teritorijām Engures pagastā ir piekrastes posms no Ķesterciema līdz Engurei.
Ligitas Čukures dārzs veidots kā ainavisks dārzs ar interesantiem skatiem no dažādiem skatu punktiem. Dārzā aug daudz ekskotisku koku un krūmu, ir dažādu sugu magnolijas, neliela peoniju kolekcija, skaista angļu rožu izlase un citi interesanti augi. Daiļdārzs kopā ar ēkām aizņem 2000 kvadrātmetru.
Kaitbord apmācība, SUP dēļu un velosipēdu noma.
Pa krasta līniju ved garās distances maršruts Jūrtaka (E9), kas izmantojams, ja vēlaties viesošanos pagarināt un pārgājienā doties arī nākamajā dienā. Vairāk informācijas par maršrutu: www.jurtaka.lv.
Pilna info par maršrutu, un GPX atrodams šeit - vissittukums.lv
.png)
.png)